Ožas ceļojums,

jeb lēnas pastaigas SUNIM.

Kāpēc pastaigas jāvelta SUNIM?

Sākot jau ar to, ka cilvēka un suņa pastaigu vajadzības var atšķirties.  Ja cilvēks suņa uzvedību centīsies pielāgot sev, suns visdrīzāk pastaigas laikā tā arī neapmierinās savas dabīgās vajadzības. Bet tieši pastaiga ir lieliska iespēja bez lielas izdomas un piepūles suni nodrošināt ar lielu daļu vai pat visu ikdienā nepieciešamo emocionālo, intelektuālo un fizisko slodzi.

Ja vien suns varēs pastaigā uzvesties dabīgi, viņš no tās paņems vajadzīgo un mājās atgriezīsies mierīgs, piepildīts un gatavs atpūtai.

Tātad, saki “OŽAS CEĻOJUMS” un ļauj sunim būt sunim!

Kāds labums no tā cilvēkam? Patiešām baudīt kopābūšanu ar savu mīluli, padarot viņu mierīgāku un viņa uzvedību- paredzamāku. Jo liela daļa uzvedības problēmas ir risināmas prasmīgi samazinot stresu gan pašās pastaigās, gan suņa ikdienā kopumā!

Kā izskatās lēna pastaiga sunim?

Pirmkārt, tā ir lēna tikai cilvēka pastaigu gaumei, jo mēs lielākoties ejam noteiktu maršrutu vienā tempā, skatoties apkārt un domājot savas domas.

Suņa pastaigā cilvēks vēro suni un seko viņam, reizēm rodas sajūta- pastaiga ne pavisam neiet savu gaitu. Tā mēs nekur neaiziesim!

Bet suns nejūtas lēns- viņš jūtas aizņemts, jo regulāri pamana ko cilvēkam mazsvarīgu vai pat nepamanāmu- osta, klausās, vēro, izbauda, rok, vārtās (cerams, ka ne kakā) un nemitīgi seko savai dabīgajai vēlmei izpētīt apkārti, apmierinot vajadzību lietot savas maņas apkārtnes iepazīšanai. TIKAI SUNS PATS ZINA, KAS VIŅAM PASTAIGĀ NEPIECIEŠAMS.

SUNS lielākoties izvēlas pastaigu maršrutu, osta, skatās, stāv, pēta un dara citas savas dabīgās vajadzības- ne katram pastaiga izdodies tāla, ritmiska un noteiktā maršrutā. Bet cilvēks suni atbalsta ar savu klātbūtni (piemēram, pacietīgi stāvot blakus, kad jāosta vai sekojot, kad uzosts interesantāks maršruts utt.). Lietoju vārdu "lielākoties", jo tas nenozīmē, ka suns brīvi traucē citus garāmgājējus, vārtās pieminētajās kakās vai veic bīstamus manevrus. Tas nozīmē, ka cilvēks novērš visu nevēlamu, cik vien iespējams dodot sunim iespēju staigāt drošā vidē, bet nepieciešamības gadījumā arī viņu aicinot palielināt distanci vai novērst uzmanību no nevēlamā. ARĪ BRĪVAJAI PASATIGAI IR JĀGATAVOJAS un jādara tas pozitīvi gatavojoties sadarboties iespējamajās problēmsituācijās. Sagatavojot suni atsaukties ar prieku- tā lai viņš nejustos spiests, bet tā vietā atsaucīgi sekotu!

Ja vien tas ir iespējams- jāizmanto vietas, kur suns var tikt atlaists no pavadas un izskriet apli, lai pārstrādātu pastaigā uzkrāto stresu, pakustētos ātrāk par cilvēka iespējām, raktu, grauztu kokus, vārtītos. (Šis ir labs moments cilvēkam, lai vairāk iepazītu savu suni, viņa vajadzības, attieksmi pret pastaigām vai pavadu utt.- ja sakrātais stress tiešām ir liels, tad apdomājiet "Kāpēc?") Ja nav šādas iespējas vai suns vienkārši nav gatavs būt atlaists un tomēr nemukt prom- mājās iedodiet sunim pagrauzt kaulu, uzlasīt paslēptus kārumus vai ko citu konkrētajam sunim nomierinošu.

Kā suns iemācās pastaigās uzvesties dabīgi?

Kā mēs zinām, suns apzināti atkārto uzvedību, kurai bijis viņam saprotams un patīkams iznākums. Bet ir neskaitāmas iedzimtas uzvedības, kuras suns praktizējot piedzīvo pozitīvas emocijas vien tāpēc, ka var brīvi tās izvēlēties darīt.

Tāpat suns rada asociācijas ar apkārt notiekošo. Notikumi, kuros suns piedzīvo spēcīgu nemieru, bailes vai bezizejas stāvokli un ir spiests asi reaģēt, arī nākamajās reizēs, visdrīzāk, izsauks līdzīgas emocijas. Dabīgi- suns būtu gatavs reaģēt sociāli adekvāti, mierīgi un atbilstoši, bet negatīvā pieredze ir bijusi biežāka par iespēju reaģēt dabīgi un no stresa izvairīties, līdz ar to nostiprinājušās asociācijas kādos notikumos "mesties iekšā" reaģēt nevēlami.

Tieši tāpat ir ar mieru, veiksmīgu intereses apmierināšanu, iespēju izvairīties no nepatīkamā vai nevēlamas komunikācijas, kā arī citas pozitīvas asociācijas, kas palīdz sunim izveidod veiksmīgas stratēģijas turpmākajai uzvedībai. Jo biežāk suns tā jutīsies, jo stabilāk nostiprināsies uzvedība par kuru visiem prieks. (Piemēram, suns līdz šim ir dzīvojis pie ķēdes, kur regulāri jutis bailes, trauksmi un fizisku diskomfortu, līdz ar to reaģējis asi, ja kāds viņam tuvojies. Šāds suns nokļuvis pie cilvēka, kurš uzsācis rūpīgi izplānotu suņa vajadzību nodrošināšanu un ikdienas lēnās pastaigas, kuras veltītas jaunā mīluļa dabīgās uzvedības izkopšanai, ar laiku apgūs (ļoti, ļoti reti ir sastopami suņi, kuri tā arī nespēj vairs atkopties un uzvesties dabīgi adekvāti) tikpat mierīgu un sociāli atbilstošu uzvedību kā citi viņa sugas brāļi.)

Pie tam, suns ir lielisks vispārinātājs. Pastaigas ir ietekmīga suņa dzīves daļa un to kvalitāte veido suņa uzvedību kopumā. Sakārtojot pastaigas, iespējams ievērojami uzlabot teju visu, ko suns dara. Piemēram, suns kurš pastaigās radis situācijas atrisināt mierīgi, nevis reaģēt asi pēkšņu emociju iespaidā,  to centīsies darīt arī citos gadījumos.

Nedaudz par 'netraucējot'.

Ir neskaitāmas ierīces, fiziskas tehnikas un ķermeņa valodas vai balss izmantošanas iebiedēšanas veidi, kuri sola ātrus rezultātus, bet patiesībā- rada nepareizās asociācijas, lielāku satraukumu, neprasmi izvēlēties dabīgi atbilstošu reakciju un pilnībā traucē sunim piedzīvot dabīgu pastaigu, kuras laikā viņš praktizē BŪT SUNS un līdz ar to- saņem  no pastaigas to, kas viņam nepieciešams.

ĪSI SAKOT- CILVĒKS CENŠAS SUNIM NEĻAUT BŪT SUNIM, bet ticot sen apgāztiem mītiem, lēnām lauž suņa gribu, kas problēmas tikai vairo, nevis risina.

Kāpēc šāda pieeja tāpat tiek plaši praktizēta? Iemesli ir dažādi. Daži no tiem: neprasme saskatīt suņa emocijas un uzvedību kopumā, tāpēc priecājoties, ka itkā pazūd viena problēmuzvedība un akli nepamanot, ka rodas citas (piemēram, suns kurš vilka pavadu, ar aso kaklasiksnu to vairs nevelk, jo viņam sāp, bet aplamās asociācijas, kas rodas ar pastaigu un visu ko viņš tajā piedzīvo paliek nepamanītas), nezināšana kā citādi panākt vēlamu uzvedību, ticība aplamiem mītiem un pieņēmumiem par to kā suns veido savu uzvedību, cilvēkam beidzot jūtoties kā situācijas noteicējam (daudziem ir svarīgi to panākt bez zināšanām, tādejādi paaugstinot savu zemo pašapziņu uz suņa rēķina) utt.

Sunim nekas nav JĀvar piespiedu kārtā. Nepārtraukta iešana blakus, bezierunu sekošana cilvēkam, piespiedu nepatīkama komunikācija ar citiem suņiem vai nemitīga spēlēšanās- tā nav pastaiga!

Kur un kā cilvēkam tomēr vajag palīdzēt savam mīlulim?

Cilvēka galvenais uzdevums ir vērot apstākļus un veidod tos tā, lai  ļautu sunim bagātīgi praktizēt dabīgi vēlamo. Tātad, apstākļu kontrole, kā jau minēju augstāk, tomēr ir cilvēka ziņā. (Piemēram, sunim, kurš asi reaģē uz svešiem  suņiem, jāiemāca tiem tuvojoties mest loku (suņu savstarpēji dabīga reakcija, lai izvairītos no konflikta.)

Tas ir svarīgi, jo katru reizi, kad suns tomēr reaģē nevēlami, atkal un atkal nostiprina šādu uzvedību- ja vēlaties dzēst kādas nevēlamas suņa uzvedības nianses, rūpīgi jāveido apstākļi tā, lai 'viņš pat neiedomātos, ka kas tāds jādara. Ja šādai 'ŗeizi pa reizei sanāk kā nevajadzēja' paralēli tiek bagātīgi attīstīta dabīgā vēlme risināt notikumus mierīgi, apdomīgi un bez konflikta, tad tomēr suņa prātā paliek šī iespēja 'B', kas tiks likta lietā brīžos, kad notiks kas negaidīts.

Pazīstot visu suņu kopējās ķermeņa valodas nianses un ievērojot arī sava suņa īpašās reakcijas, jāizpēta, kas konkrētajam mīlulim ļauj būt mierīgam, dabīgam, ziņkārīgam un baudīt pastaigu, bet kas pārlieku satrauc un liek reaģēt asi vai ķerties pie citām emocionālām reakcijām.

Lai pozitīvā pieredze krātos efektīvāk un ja nākas mācīties kaut ko pavisam no jauna, noteikti ieteicams pievienot pozitīvas emocijas, kas tieši šim sunim liek justies labi un mierīgi- kārumi, uzslava, glaudīšana uc. Uzmanīgi vērojot, lai pozitīvās emocijas sekotu kā vēlamas uzvedības iznākums (vilināšana ar kārumu prom no svešiem suņiem, būs tikai tehnika kā vadīt suni tur, kur viņš pats vēl uzvesties adekvāti nav spējīgs, ne apmācība vēlami reaģēt uz sugas brāļu klātbūtni). Pie tam vērojot, lai pozitīvās emocijas nav pozitīvas tikai cilvēka uztverē. Piemēram, ir suņi kuri dēļ kāruma ir gatavi teju uz visu, tad svarīgi izvērtēt vai viņš tiešām asociē mieru? Ko viņš darīs, ja kārums pazudīs? Vai tomēr nav jāievieš kas nomierinošāks (jāpalielina distance, jāpraktizē relaksēšanās, ostīšana uc.).

Sevišķi šīs pievienoti pozitīvās emocijas svarīgas ir brīžos, kad vēlamies atkal un atkal nostiprināt suņa vēlmi darīt kaut ko nedabīgu. AICINĀJUMS ŠURP NAV DABĪGS, jo nekur nav redzams, ka suns suni piesauktu tā kā piesaucam mēs- tas ir cilvēku izdomājums! Bet, ja atceramies minēto vārtīšanos kakās- piesaukšana ir nepieciešama, jo pat, ja suns ir pie pavadas, raustīšana nav pieļaujama, ja vēlamies suņa pastaigu veidot maksimāli mierīgu un mācīt sunim atsaukties arī tad, kad fiziska kontrole nav iespējama- SUNIM IR JĀBŪT PIESAUCAMAM. Un katras piesaukšanas iznākumam ir jābūt kam sunim patīkamam, pretējā gadījumā sekos vilšanās un līdz ar to šis aicinājums suņa acīs zaudēs tā nozīmi!

Kāds aprīkojums nepieciešams pastaigām?

Lai gan aprīkojums ir ļoti svarīgs, rakstu par to pēdējo, jo sākumā jārodas izpratnei par to kāpēc sunim jāpalīdz justies pēc iespējas brīvāk un dabīgāk.

Tātad, aprīkojumam jāļauj sunim pārvietoties brīvi- neierobežojot viņa kustības, neradot lieku stresu, bailes vai kā citādi netraucējot ar savu klātbūtni.

Pats pamata nepieciešamais ir: anatomiski atbilstoša krūšu siksna; viegla, nesamirkstoša, izturīga, gara pavada (NE automātiskā, kura pati savelkas); kārumsoma, kārumi, klikeris (nav obligāts) tiem, kuri jau prot ar to darboties; labi redzama atzīme ar telefona numuru, kam zvanīt- gadījumam, ja suns negaidīti aizmucis.

Sīkāk par aprīkojumu varat lasīt uzklikšķinot šeit: Pastaigu aprīkojums.