brīvo Pastaigu pavada
brīvo Pastaigu pavadas galvenais uzdevums ir netraucēt ne suni ne cilvēku
Šobrīd mēs runājam par pavadām, kuras ir mūsu izveidotas, izgatavotas, pašu lietotas un atrodamas mūsu veikalā. Kad minam "Brīvas pastaigas", tad minam tieši mūsu un citu suņu dabīgo vajadzību ievērotāju konceptu par to kā jāizskatās suņa pastaigai. Koncepts izstrādāts pamatojoties uz suņu dabīgas uzvedības pētījumiem brīvā vidē un tos pielāgojot apmācībā un ikdienas nodrošināšanā cilvēka kontrolētās situācijās. Ja Jūs pavadu lietosiet asām korekcijām, suņa vešanai īsā pavadā vai ļaujot viņam tajā regulāri raustīties, piemēram, atstājot suni piesietu, tad ziniet- tas neatbilst ne mūsu pieejai suņu audzināšanā un labklājības nodrošināšanā, ne mūsu pavadu izgatavošanas mērķiem.
Tai ir jābūt gana garai, vieglai un patīkami lietojamai, lai pastaigas izvērstos mierīgas un plūstošas, tādejādi sasniedzot savu galveno mērķi- nodrošināt suni ar krietnu devu (iespējams, pat visu) ikdienā nepieciešamo emocionālo, fizisko un intelektuālo slodzi.
Kinoloģes Laines Kupčas novērotais komforta platums ir 10 mm un garums standarta pastaigām- 10 metri. Pēc nelielas apmācības, tik garu pavadu nav grūti savākt lokos uz rokas, bet tā tomēr nodrošina pietiekamu brīvību, ja suns palaižams brīvāk un pavada- garāka. Dodoties klajos laukos un pļavās, komforta garums varētu šķist 20 metri.
BEZ ROKTURA pavadu garākajiem variantiem un AR ROKTURI- īsākajiem. "Bez roktura" variants ir aizgūts no policijas suņu darba, kad pēdu meklētāji tiek turēti garā pavadā, lai varētu brīvi pārvietoties, bet nepieciešamības gadījumā, suns tiek piesaukts, kad viņš veiksmīgi atsaucas un atgriežas (uzsvars tiek lietots, lai pavada netiktu palaista par ātru tiem suņiem- mīluļiem, kuri var arī neatsaukties un aizbēgt ar visu pavadu), tad pavada tiek nomesta uz zemes, lai tā brīvi izslīdētu caur kokiem, krūmiem un citiem šķēršļiem. Pavadām ar rokturi ir tendence aizķerties, kas procesu padara krietni neērtāku cilvēkam un varbūt pat bīstamu sunim, ja viņām tomēr izdevies aizbēgt, velkot pakaļ pavadu.
Šāds aprīkojums gan ļauj sunim attīstīt savu dabīgi iedzimto nesteidzīga pētnieka uzvedību, gan ļauj veidot mierīgas asociācijas un mācīties jaunu, atbilstošu uzvedību. Un neaizmirsīsim par krūšu siksnu, pie kuras āķējama pavada- kaklasiksnai ir citi mērķi!
cik spēcīgu pavadu izvēlēties, lai tā varētu suni noturēt?
Lai gan suni rūpīgi jāmāca pastaigas asociēt ar mierīgu pētīšanu, ir gadījumi, kad aktīvāki suņi tomēr reizēm velk vai pat taisa uzrāvienus. Tiek pieņemts uzskatīt, ka veselīgs, enerģisks suns, papildus netrenēts vilkt smagumus un nemācīts nevilkt pavadu, var vilkt ar spēku- SAVS SVARS X3.
Bet pavadu izvēloties vēl jārēķina konkrēta suņa reālā vēlme vilkt (sevišķi jau, ja viņš pastaigas pie pavadas iemācījies uztvert mierīgi), taisīt uzrāvienus (kas reizēm nozīmē MASA X PAĀTRINĀJUMS) UN KONKRĒTĀ CILVĒKA REĀLO SPĒJU NOTURĒT (iedomāsimies, ka runājam par vidusāzijas aitu suni, kam tuvu pie 100 kilogramiem, reizināsim ar 3 un sanāk, ka cilvēkam jāspēj noturēt pie 300 kg pretspēka. Tas lielākajā daļā gadījumu nav reāli- tur jāizmanto citas tehnikas, lai suņa vēlmi vilkt novirzītu un mazinātu vēl PIRMS suns sācis vilkt).
Pie tam, aplams ir uzskats, ka suns pie kaklasiksnas un "iemācīts iet blakus", nevis brīvi ostīt un pētīt, atsevišķās situācijās velk ar mazāku spēku un taisa mazākus uzrāvienus. Tieši otrādi, šāds suns ir saspringts no nepieciešamības uzvesties nedabīgi un noteiktās situācijās uzvedas vēl emocionālāk un asāk, nekā mierīgā, dabīgā pastaigā iegrimis suns.
Tātad, ja Jūsu suns tomēr izrādās gana spēcīgs, lai pārrautu pavadu (mūsu pavadu testi pierāda, to vājā vieta ir kniežu caurdurtais PVC materiāls- karabīnes paliek neskartas!), lemsim par platākas pavadas izgatavošanu. Ja rodas šādas problēmas ar mūsu pavadām, noteikti sazinieties ar mums- risināsim abpusēji draudzīgā veidā!