Iemācītā bezpalīdzība
(angļu val. LEARNED HELPLESSNESS)
Psiholoģijā to skaidro kā bezpalīdzības stāvokli, kas rodas pēc tam, kad persona ir atkārtoti piedzīvojusi stresa situāciju, kuru nav bijusi spējīga kontrolēt vai mainīt, tāpēc pārstājusi mēģināt pat tad, kad kļūst pieejamas pārmaiņu iespējas. Psihologi to pirmo reizi aprakstījuši 1967. gadā pēc vairākkārtējiem eksperimentiem ar dzīvniekiem, apgalvojot, ka novērojumi ir attiecināmi arī uz cilvēkiem. Cilvēkiem šāds stāvoklis bieži vien noved pie depresijas.
IEMĀCĪTĀ BEZPALĪDZĪBA suņiem parasti redzama kā pieredzes laikā iemācīta bezizejas sajūta, kas liek kļūt viegli fiziski manipulējamam un vadāmam. Bieži vien maldīgi tiek saukta par paklausību, sevišķi ja pielietotās apmācības metodes ir bijušas iebiedēšanā balstītas.
SUNS PADODAS APSTĀKĻIEM NETICOT, KA SPĒJ TAJOS BŪT VEIKSMĪGS.
Interesanti, ka arī suņi, kuri pietiekami ilgi ir šādi ietekmēti, pat pēkšņi redzot iespēju izdarīt veiksmīgu izvēli, vairs to neizmanto. Piemēram, Prof. Seligman un Prof. Steven F. Maier pētījumā suņiem, kuri tika mācīti ar elektrošoka palīdzību, tika dota iespēja no šīm situācijām izbēgt, kuru viņi tā arī neizmantoja, jeb nenoticēja, ka tāda iespēja vispār var būt.
PAZĪMES, kas var palīdzēt atpazīt:
–suns šķiet ĀTRI pieradis pie kaut kā līdz šim priekš viņa biedējoša vai satraucoša, bet pierašanai lietotas metodes, kas paredzētas suņa gribas salaušanai: fizisks spēks, sāpes, iebiedēšana, diskomforts (piemēram, piespiešana sekot vai nereaģēt ar asās vai žņaudzošās siksnas palīdzību vai pat vienkārša vilkšana uz priekšu, neatrisinot suņa iemeslu mainīt virzinu vai uzkavēties);
–suns ĀTRI, bez īpašas apmācības (pietiek tikai ar fizisku ietekmēšanu vai “sapratni, kurš te galvenais” (tikai cilvēkiem saprotams koncepts- suņi nedomā šādās kategorijās!!) neizdara sev dabīgas izvēles (neņem garšīgu ēdienu, neizvairās no svešinieku manipilācijām, pēkšņi ignorē svešu suņu tuvošanos uc. dabīgas reakcijas).
–suns neizvairās no acīmredzami nepatīkamiem apstākļiem, nepretojas un šķiet ”pakļāvies”/pieradis, piemēram,suns regulāri tiek parauts aiz žņaudzošās siksnas;viens suns regulāri nepatīkami ietekmē otru suni un otrais tikai pacieš;suns kurš atrodas pie ķēdes un šķiet pieradis uc.
Suņa ķermeņa valoda noteiktajos apstākļos ir piezemēta (itkā atrastos zem smaguma)- ausis atliektas vai nolaistas gar galvu, aste atrodas zemu vai pat starp kājām, suns cenšas neveidot acu kontaktu vai to veidojot redzami acu baltumi, smagi elso, galvu tur zemu utt. Daži turpina raidīt "augoša stresa signālus" (aši aplaiza degunu, skatās pa malām vai piekaļ savu skatienu kaut kam prom, žāvājas uc.), bet lielākā daļa tos nerāda, jo iemācījušies, ka tiem nav jēgas.
TESTS, kas var palīdz atšķirt:
Iedomājies savu suni priecīgu, ieinteresētu un brīvu no jebkādas ietekmes (piemēram, pavēro pa logu viņu tikko izlaistu vienu pagalmā). Kāda tad ir viņa ķermeņa valoda?Vai viņš jūtas tāpat arī ar tevi kopā pastaigās?
VESELĪGĀS PASTAIGĀS VIŅAM TĀ IR JĀJŪTAS!
Ko tavs suns darītu, ja viņam nebūtu bail pretoties tev kopšanas laikā?
VESELĪGU KOPŠANU SUNS GRIB PATS.
MALDĪGI IEMĀCĪTĀ BEZPALĪDZĪBA VAR TIKT TULKOTA KĀ “PAKLAUSĪBA UN MIERS”
Atcerēsimies, ka suņi domā savādāk nekā mēs! Viņiem nav tā vienkārši saprotams “paklausības” koncepts. Lielākā daļa no cilvēkiem pieņemtās “suņu paklausības” ir suņiem nedabīgas prasības, kas ir jāmācās un jāasociē, nevis jāgaida, ka suns “sapratīs”.PAKLAUSĪBA IR JĀMĀCĀS POZITĪVAS PIEREDZES REZULTĀTĀ.
Suni nevar piespiest vai iebiedēt tā, lai viņš kļūst mierīgs. TAS NAV MIERS. Tā ir statiska mazkustība cenšotiesizvairīties no nepatīkamām sekām.SUNS KĻŪST PASĪVS, jo mēģina neizsaukt uz sevi vērstas negācijas.
BAILES NEPĀRIET, NEPATIKA NEPAZŪD, suns tikai sāk vēl papildus baidīties reaģēt, tāpēc pārstāj pretoties.
MĀCĪŠANĀS PRASA LAIKU UN RŪPĪGU PLĀNOŠANU,
ja mēs to saprotam cilvēkam mācoties, kāpēc no suņa gaidām ”saprašanu uzreiz”? Viņš ir dzīvnieks, lai arī gadu tūkstošiem atrodas cilvēkam cieši blakus, tomēr DZĪVNIEKS un mēs nevaram prasīt, lai suns apgūst ātri to, ko nevar cilvēks pats!
POZITĪVA MĀCĪŠANĀS VEIDO SUŅA PERSONĪBU:
–nodrošina kvalitatīvai dzīvei;
–palīdz apgūt un vispārināt arī līdzīgās situācijās veselīgas izvēles;Uzlabo sociālās reakcijas;
–uzlabo suņa spēju reaģēt veselīgi arī citos strespilnos apstākļos;
–padara izturīgāku pret neizbēgamo stresu ikdienā (piemēram, sagatavo sadarbībai vecumdienās vai slimības, traumu gadījumā);
–nostiprina pozitīvu sadarbību ar ģimeni;
–novērš un mazina agresiju, bailes, iespējamas fobijas utt.;
–TIKAI ar uzvedības pozitīvu nostiprināšanu iespējams uzzināt katra suņa pozitīvas pielāgošanās iespēju "grieztus".
Kāpēc tad suņi tomēr mīl savus cilvēkus, ja tiek biedēti, žņaugti vai dedzināti ar elektrošoku? Tāpēc, ka attiecības viņiem ir svarīga dzīves daļa, savs cilvēks viņam vienalga ir tuvākā persona. Bet pēc pieredzes varu teikt- suņi, kuri nonākuši jaunā ģimenē, kur par viņiem atbilstoši rūpējas, ne tikai vairs nerausies atpakaļ pie pāri darītāja, bet var viņam arī uzbrukt, ja pēc adaptācijas laika viņu atkal satiek.
Ja vēl ir jautājumi: “nu kāpēc nevar fiksi, viegli un cilvēkam ērti uzmaukt sunim žņaudzošu siksnu un piespiest darīt to, ko CILVĒKAM tagad VAJAG??”
SUNIM TO NEVAJAG.
Cilvēks izvēlējās dzīvot ar suni, tad cilvēkam arī jāiemācās SUŅA BEZNOSACĪJUMA MĪLESTĪBU ATMAKSĀT ar tiešām gudras un efektīvas apmācības apgūšanu, nevis aklu gremdēšanos vairāk kā 100 gadu vecos mītos, spītīgi ignorējot nu jau teju visur iegūstamo bezmaksas informāciju!
PAJAUTĀ SEV "PRIEKŠ KAM TEV SUNS?"
Vairāk par to kāpēc nav efektīvs kā mācību procesa plānota sastāvdaļa, lasiet klikšķinot šeit.
Man ir visa veida ilggadēja pieredze suņu audzināšanā (esmu praktizējusi visādas metodes- informēju, nevis lepojos), lai runātu par suņu apmācību. Vairāk vari lasīt klikšķinot šeit.