KĀPĒC SUNS PĀRSTĀJ IZPILDĪT AICINĀJUMUS, KURUS AGRĀK IZPILDĪJA?

INSTAGRAM UZDOTAIS JAUTĀJUMS:

KĀ ATMĀCĪT, JA SUNS KOMANDU, KO AGRĀK IZPILDĪJIS LABI, SĀK IZPILDĪT GREIZI/JAUC AR CITĀM?

Pirmkārt: kāpēc es nesaku “komanda”, bet tā vietā lietoju “aicinājums”?

Tāpēc, ka cilvēkiem domāt-runāt-darīt ir ļoti saistīti procesi. Un ar vārdu “komanda” mūsu asociācijās ir tieša saikne ar bezierunu paklausību. Kā arī ar sankcijām, tās neizpildot. Ne par velti šis termins ir ņemts tieši no armijas vides (kā arī pamata paklausības izcelsme un klasisiskais izpildījums suņiem ir cēlies tieši šeit).

KĀPĒC AICINĀJUMS?

Jo pats vārds LIEK CILVĒKAM SAPRAST, ka ja suns tajā neredz vērtību, pastāv iespēja atteikties. Un tam seko cilvēka kā būtnes, kura apveltīta ar abstrakto domāšanu, uzdevums- izprast un apmācīt savu dzīvnieku, nevis primitīvi uzskatīt “viņš mani saprot bet nepakļaujas”.

Ja mēs sakām “Apsēdies uz krēsla!”, tad cilvēks, kurš nepaklausa, to dara apzināti.  Ja vien saprot valodu, kurā šī komanda/aicinājums/lūgums tiek izteikts.

Un te nu mums ir jāpieņem, KA SUŅI MŪS NESAPROT. Pat ja viņi mūsu valodā ir spējīgi iemācīties neskaitāmus vārdus, viņi to dara savādāk nekā cilvēks, kurš savā galvā uzreiz redz ”uz krēsla apsēšanās procesu” un nepieciešamību aiz pieklājības, pretimnākšanas vai paklausības to izpildīt.

SUŅI ATKĀRTO SEV SAPROTAMO POZITĪVĀKO IZNĀKUMU.

A)Iegūstot sev labumu;

B)Izbēgot no kaut kā nepatīkama (arī vilšanās, ko nes kādas uzvedības bezjēdzība).

Procesu kā suns rada savas asociācijas ar sadzirdēto vārdu varētu aprakstīt aptuveni šādi: Suns ir iemācījies, ka atskanot konkrētajam vārdam, uzvedība, kura ved pie emocionāli patīkamākā iznākuma ir tieši šāda- apsēsties uz minētā krēsla.

Suns, kurš uzreiz apsēžas uz krēsla, redz to kā vērtīgāko uzvedību, tikko kā sadzird “Apsēdies uz krēsla!”

Suns, kurš pēkšņi sācis no tā izvairīties, lai gan agrāk klausīja bez kavēšanās, sācis saskatīt šajā procesā ko nepatīkamu vai bezjēdzīgu un kāda cita uzvedība, piemēram, apstāšanās blakus krēslam, IR KĻUVUSI APBALVOJOŠĀKA.

Tā kā tika minēta ”jaukšana ar citām”- iespējams, cits aicinājums ir sunim nostiprinājies kā vērtīgāks. Atcerēsimies, ka suņi mūsu valodu nesaprot kā mēs to darām- iegaumējot vārdu nozīmi. Iespējams, runa ir arī par prasītāja ķermeņa valodu. Jāapdomā vai netiek lietoti līdzīgi vai pat tādi paši žesti.

Īsi sakot: KO suns pēc noteiktā stimula (“aicinājuma”) ATKĀRTO, TAS TIEK APBALVOTS.

Apbalvojums var būt:

A)Dabīgs un vides izraisīts (“aicinājumu” apgūšanā to sauc par traucēkļiem, jo mēs ļoti bieži mēģinām no suņiem panākt kaut ko nedabīgu- ar dabu cīnīties ir ļoti grūti);

B)Pievienots. Parasti tie ir uzmanība (uzslavas), sadarbība, kārumi, rotaļas, mantas- konkrētajai situācijai un sunim atbilstošs (kārumi ir cilvēkam visvieglāk kontrolējamie, bet ne vienmēr piemērotākie).

Lai mēs ar saviem nedabīgajiem aicinājumiem spētu konkurēt ar dabu, mums ir rūpīgi, rūpīgi ik dienas jāslīpē UN POZITĪVI JĀSTIPRINA  tieši tas, ko vēlamies redzēt no suņa.

Jeb JĀCEĻ VĒRTĪBA saviem aicinājumiem tieši tādā izpildījumā kā vēlamies to redzēt.

Bet vēl viena dzīvesziņa, jeb “LifeHack” ir visu laiku PĀRVĒRTĒT SAVAS PRASĪBAS un maksimāli tās “atbalstīt” suņa dabīgajās vajadzībās un apbalvojumos, jo dabīgās uzvedības dabīgi nostiprinās un cilvēkam ir jāpieliek mazāks ieguldījums- vairāk laika atliek vienkārši kopīgā laika baudīšanai. Kā arī sunim ir mazāk stresa un līdz ar to- mazāk emocionālu uzvedību.

ATBILDOT UZ “KĀ ATMĀCĪT”?

VĒLREIZ IZVĒRTĒ VAI TAVS AICINĀJUMS NEPRASA KO TĀDU, KAS SUNIM LIEK IZJUST bailes, sāpes (veselības probēmas?), diskomfortu, riebumu vai vilšanos.

Un sāc no nulles (gan traucēkļu, gan aicinājuma ziņā- iespējams izvēlies jaunu signālu) itkā suns šo vispār nebūtu mācījies un cel vērtību vēlamajam.