Valodai ir nozīme!
Cilvēks ir verbāla būtne. Mēs savus uzskatus un redzējumu ietērpjam tam atbilstošos vārdos un vārdus izvēlamies pamatojoties emocionālajā un fiziskajā pieredzē un to izpratnē.
Interesantākais- izvēloties vārdus mēs paši sevi noskaņojam konkrētai attieksmei un rīcībai. Tātad- mainot veidu kā domājam un runājam, mēs maināmies arī paši. Ja vēlamies attīstību- ar to ir jāsāk!
Mēs labi zinām, ka cilvēku izteikšanās veidi atšķiras. Ne par velti tiek lietoti tādi teicieni kā "mātes valoda". Mēs lielākoties runājam tā kā mums apkārt esošie, sevišķi jau, ja tie ir cilvēki, kuri mūs audzināja vai skolotāji no kuriem esam daudz mācījušies.
Tā kā suņu apmācībā nu jau kādu laiku ir novirziens, kurā suni apmāca pēc fakta "suga suns" un līdz ar to atsakās no mītiem par "esi galvenais, esi Alfa utt.", arī valodas lietošanas ziņā nozīmīgi izprast kāpēc un ko cilvēks saka, kad runā par savu suni.
Sevišķi jau, ja viņš ir pārkvalificējis savu apmācības izpratni no sodīšanas un filozofēšanas par vilkiem uz vēlamas uzvedības pakāpenisku pozitīvu nostiprināšanu. Jeb īsi sakot- pozitīvu apmācību.
Piemēram, “reaktīvs suns” ir kā diagnoze ar ko jāsadzīvo, bet “emocionāli izaicināts” skaidri sevī ietver cilvēkam doto iespēju sakārtot suņa dzīvi, mazāk viņu izaicinot, paralēli padarot viņu izturīgāku un pakāpeniski pieradinot asociēt vēlamas asociācijas ar līdz šim satraucošo.
