VIENA METIENA (KOPĀ DZĪVOJOŠU SUŅU) SINDROMS
VIENA METIENA (KOPĀ DZĪVOJOŠU) SUŅU SINDROMS- KAS TAS IR?
Uzvedības problēmas (parasti: grūti kontrolējama agresija vai pretēji- hiperpieķeršanās un atšķirtības trauksme), kuras var rasties viena metiena kucēnu starpā, ja viņi turpina nežķirti dzīvot kopā pēc astoņu līdz desmit nedēļu vecuma. Bet šādas un līdzīgas problēmas var rasties arī savstarpēji neradniecīgu vienaudžu starpā, kuri vienā dzīvesvietā sākuši dzīvot viena un tā paša gada laikā.
Ja agrāk nodalīja tikai augstāk minētos apstākļus, tad šobrīd bieži vien tiek lietots vienkārši apzīmējums “Kopā dzīvojošu suņu sindroms”, jo kopā dzīvojoši suņi šīs problēmas mēdz attīstīt arī citos vecumposmos. Tajā pat laikā viena metiena suņiem un ar mazu laika starpību adoptētiem vienaudžiem, kuri dzīvo kopā, šīs problēmas tiek novērotas biežāk.
KĀPĒC ŠĀDAS PROBLĒMAS ATTĪSTĀS?
Jo līdzīga vecuma suņi (vai arī vienkārši- suņi ar noteiktām īpašībām) ir līdzīgā attīstības posmā un līdz ar to viņu spēja tolerēt apkārt notiekošo ir līdzīga- viņiem kā prioritāte ir līdzīgi resursi, kas var attīstīt konkurenci. Šādi suņi nevis papildina viens otru kā parasti notiek dažāda vecuma suņiem, bet gan drīzāk palielina viens otra stresu jau tā strespilnās situācijās. Viņi parasti ir vairāk ir vērsti viens uz otru nekā uz apkārt notiekošo.
PA LIELAM ARĪ TĀPĒC, KA VIŅI VIENKĀRŠI "RĪKOJUŠIES KĀ SUŅI" UN BLAKUS NAV BIJIS NEVIENS, KAS TO NOVIRZA VĒLAMĀ GULTNĒ.
Kādu laiku jaunā dzīvesvietā nonākuši suņi uzvedas emocionāli un rīkojas instinktīvi, meklē iespēju apmierināt nepieciešamību veidot ciešu sociālo kontaktu, iegūt pārtiku, komfortu, justies drošībā. Apziņa, ka viņi visu saņems bez cīņas ir jāmācās un tas prasa laiku. Kā liecina novērojumi- aptuveni gadu, bet šis laiks var gan ieilgt, ja mācības nav cilvēka pārdomātas un kontrolētas, gan būt īsāks, ja cilvēks visu pielāgo atbilstoši. Ja viss tiek atstāts pašplūsmā- tad gan var attīstīties grūti kontrolējamas problēmas, kuras bez iejaukšanās tikai saasināsies, nevis pāries, "kad suņi pieradīs".
Parasti, sevišķi jau sākumposmā, suņi atbilstoši savām iedzimtajām īpašībām un iepriekšējās pieredzes vadīti ieņem lomas- viens ir bullijs, kurš otram neliek mieru, atņem vērtīgo un neļauj brīvi uzvesties un otrs ir apceltais. Ja brīvā dabā viņi soli pa solim ik dienas attīstītu komunikāciju, tad šeit viņi ir pēkšņi vienā teritorijā, kurā abi satraukti dara, ko diktē instinkti un iepriekšējā pieredze.
Suņi kuri regulāri izspēlē šīs lomas- atņēmējs un kuram atņem, arī ar citiem suņiem nespēs atbilstoši komunicēt. Ja šīs lomas ir izteiktas, tad tās kalpo kā antisocializācija, jeb nostiprina sociāli neadekvātu uzvedību. Kas var attīstīt arī asu reakciju, jeb reaktivitāti attiecībās ar citiem suņiem. Šādi suņi, kuri jau ikdienā viens ar otram "ir par daudz" sliktāk veido pozitīvu saikni ar citiem suņiem vai reaģē uz viņiem ļoti emocionāli, jo nezina ka var būt veiksmīgi vienkārši komunicējot viens ar otru.
LIELĀKĀ KĻŪDA- PIEŅEMT, KA SUŅIEM PIETIEK VIENAM AR OTRA NODARBINĀŠANU, BET KONFLIKTA SITUĀCIJĀS ĻAUT “PAŠIEM TIKT GALĀ”, jeb kauties līdz viens uzvar.
KĀ NOVĒRST?
Vislielāko lomu spēlē cilvēka spēja apstākļus veidot kontrolēti tā, lai suņi tiešām mācās un saņem visu sev nepieciešamo tādā veidā, lai nostiprinātos vēlama uzvedība.PIRMKĀRT NESĀKT DOMĀT PAR SAVIEM SUŅIEM KĀ PAR VIENU KOPUMU, kam visur jābūt abiem/visiem. Drīzāk- uzreiz plānot kur un kā viņi sākumposmā savu ikdienu pavadīs atšķirti un tikai pieskatīti vai uz īsu laiku tiks laisti kopā, ja viņi šajā laikā ir spējīgi uzvesties un justies vēlami.
Tā kā kopā dzīvojošo suņu problēmas vairāk ir izskaidrojamas tieši ar pieredzi, nevis iedzimtību, apbruņoties ar apņēmību turpmāk TĒRĒT DIVREIZ (reiziniet ar suņu skaitu, jo visi esošie suņi ir jānodrošina atbilstoši) VAIRĀK LAIKA SAVU SUŅU NODROŠINĀŠANAI UN APMĀCĪBAI.
Nodrošināt suņus ar viņiem ikdienā nepieciešamo tā, lai viņi to saņemtu individuāli un par vēlamu uzvedību. Kad kopā ir šādi suņi viņi parasti viens no otra mācās tieši emocionālās un aktīvās nodarbes, piemēram, riešanu, graušanu, rakšanu utt. Esot atsevišķi suņi veiksmīgāk mācās vēlamas reakcijas uz vidi, esot kopā- vairāk reaģē viens uz otra sakāpinātajām emocijām.
Tātad svarīgi ņemt vērā arī radušās emocijas. Piemēram, ja abi suņi reizē spēlējas ar mantām un viens tās otram atņem, otrais piedzīvo vilšanos. Iespējams, viņš pat sākumā atkāpsies, bet ar laiku var sākt pieprasīt otra uzvedības pārtraukšanu agresīvi kā laikā pirmais var atbildēt ar to pašu, jo jau kādu laiku ir mācījies nerespektēt otrā tiesības paturēt to, kas viņam svarīgs- KONFLIKTS GATAVS.
Neturēt kopā suņus nepieskatītus šaurā telpā bez iespējas doties prom. Dabā suņi izbēg no konfliktiem komunicējot- viens vai otrs atkāpjas, ja redz šādu nepieciešamību un iespēju (to diktē izdzīvošanas instinkts, kas liek maksimāli izvairīties no ievainojumiem). Nespēja palielināt distanci ir viens no iemesliem stresa augšanai, kas savukārt ir viens no iemesliem agresijai (Facebook ievietošu stresa komunikācijas pakāpienus, kurus visi suņi vairāk vai mazāk iziet līdz pieredzes ceļā nonāk pie agresīvas komunikācijas vai pat īstas košanas, jo nekas cits situāciju atrisināt nav palīdzējis).
Atcerieties par vecumposmiem un hormonālo nobriešanu- kucēna vecumā bieži vien īsti cīniņi nenotiek, bet pusaudžu vecumā vai sunim pieaugot tas, kas līdz šim sakrājies var izpausties agresijā. Tāpat, suns kurš tiko nonācis jaunā dzīvesvietā, visdrīzāk, neuzvedīsies agresīvi, bet viss var krasi mainīties, kad viņš pieradīs.
Veltīt laiku individuāli ne tikai tāpēc, lai nerastos šī augstāk minētā konkurence, kas var novest pie agresīvas resursu sargāšanas vai pat kautiņiem, bet arī tāpēc, lai iepazītu katra suņa stiprās puses un palīdzētu uzlabot vājās. Lai suņi spētu “uzvesties labi” kopā, viņiem tas ir jāspēj iemācīties individuāli, bez otra suņa ietekmes, sevišķi ja runa par nomierināšanos jaunos apstākļos (kā Lauku suņiem pilsētā, piemēram).
Individuālais laiks ir nepieciešams arī tāpēc, lai suņi veidotu drošu un pozitīvu saikni ar savu cilvēku, kas ļoti palīdzēs gan ikdienas sadarbībā, gan pašiem suņiem nodrošinās vienu no pamatvajadzībām. Atcerieties- nodrošināts suns ir mierīgs un adekvāts suns!
Plānot kā un regulāri ikdienā praktizēt SUŅU TURĒŠANU ATSEVIŠĶI TĀ, LAI VIŅI ESOT ATSEVIŠĶI JUSTOS LABI. Tas palīdzēs novērst hiperpieķeršanos un atšķirtības trauksmi. Uzreiz saprast ko un kā Jūs paši gribētu redzēt kā suņu vietu, kur viņi var pabūt atdalīti. Vislabākais- divas telpas, kur ir novākts viss vērtīgais, ko suņi varētu sabojāt. Tāpat šajās telpās ir jābūt suņiem komfortablai guļvietai un svaigam ūdenim.
KAD SUŅI IR GATAVI, tad vēlāk arī jāapgūst būšana kopā apstākļus pamazām sarežģījot tā, lai katrs domātu par sevi un savām reakcijām BET tas jau ir nākamais solis..
UN LAI NEMĀNA JŪS CILVĒKI, KURI MĒĢINA APGALVOT- PAŅEM DIVUS KUCĒNUS, VIŅI VIENS OTRU NODARBINĀS UN TEV BŪS MIERS.
Zinu, būs cilvēki, kam šādi suņi mājās jau ir un viņi visur ir kopā, kaut ko izmainīt nozīmētu izmainīt tiešām daudz.. Tā ir jūsu pašu atbildība un ikdiena, kas jāorganizē jums, arī jūsu suņu dzīves kvalitāte lielākoties tikai no jums vien ir atkarīga.
Bet tiem, kuri vēl nav atveduši mājās vairākus kucēnus vai vienaudžus vienlaicīgi, bet vēlas to īstenot, RŪPĪGI TO APDOMĀJIET, “manam kaimiņam ir un viņam VISS IR LABI” ir tikai teiciens aiz kura slēpjas vesela virkne ar faktiem, kurus jūs visdrīzāk nevēlaties piedzīvot!
